Ģirts
2012.02.18 22:51
Februāra mēneša lozungs: „Viss ir atļauts, bet ne viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi. Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” (1.Kor.10, 23-24)
Janvāra beigās Reinzemes evaņģēliskā baznīca Vācijā savā Sinodē pieņēma lēmumu, ieteikt baznīcas organizācijām un draudzēm turpmāk atteikties no Coca-cola koncerna ražotajiem dzērieniem un pārorientēties uz vietējiem, ekoloģiski ražotiem dzērieniem. Pats par sevi šis lēmums nav nekas jauns, jo vēsturē reliģijas un arī Baznīcas ir saviem ticīgajiem izdevušas ēšanas vai dzeršanas noteikumus. Toreiz Korintas draudzē bija draudzes locekļi, kuri agrāk piederēja jūdu ticībai un pat pēc tam, kad viņi bija kļuvuši par kristiešiem, viņiem bija grūti ēst gaļu no Korintas gaļas tirgus, jo viņi nevarēja būt droši par to kā dzīvnieks nokauts un vai viņš pirms pārdošanas nav izmantots upurēšanai pagānu dieviem grieķu tempļos. Cūkgaļas lietošana ir pilnīgi aizliegta, kā jūdiem, tā islāmticīgajiem un ir arī dažas kristiešu grupas, kuras šo tradīciju ievēro. Pat mūsdienās un mūsu sekulārajā sabiedrībā, ēšanas un dzeršanas tēmas dažreiz iegūst par reliģisku pieskaņu, kad tiek apgalvots, ka ēdot vai dzerot kaut ko ir atkarīga cilvēku veselība, dzīvība un pat mūžīgā dzīvošana.
Cik mierinošs tāpēc ir apustuļa Pāvila sacītais – Viss ir atļauts! Tam, ko es ēdu vai dzeru nav nekādas ietekmes uz manu pestīšanu un manām attiecībām ar Dievu. Mums kristiešiem nav aizliegtu ēdienu vai dzērienu. Tas attiecas arī uz Gavēņa laiku, ko tūlīt 22.februārī iesāksim. Mēs, kā kristieši, negavējam tādēļ, ka Dievs vēlētos mums šajā laikā aizliegt baudīt noteiktus ēdienus vai dzērienus, vai tādēļ, ka baznīca mums liktu atteikties no noteiktiem ēdieniem un dzērieniem. Tas mūsu gavēšanu atšķir no citu reliģiju gavēšanas, kur tā ir reliģisks pienākums vai labs darbs. Arī gavēnī spēkā ir Pāvila sacītais – Viss ir atļauts.
Un neskatoties uz to, gavēšana var būt ļoti jēgpilna; arī pārdomas par to, ko es ēdu vai dzeru var būt ļoti svētīgas. Runa nav par likumiem un priekšrakstiem, bet ka pārdomājam un jautājam sev, vai tas ko es daru kalpo, palīdz manai ticībai Kristum un mīlestībai uz tuvāko. Gavēņa uzdevums ir padziļināt mūsu ticību Kristum. Un ja man atteikšanās no saldumiem, alkohola vai kā cita palīdz domāt par Kristu un labāk izprast Viņa sāpes un ciešanas, tad šāda gavēšana var būt ļoti svētīga. Taču pāri visam, šīs atteikšanās būtība ir, ka mūsos pieaug vēlēšanās un alkas pēc tā ēdiena un dzēriena, no kura mēs nedz gavēņa laikā, nedz ārpus tā nu nekādi nedrīkstam ateikties – pēc Kristus miesas un Asins dāvanas svētajā Vakarēdienā.
Taču apustulis Pāvils uzsver vēl kādu lietu: arī tad, ja mēs gavējam, mēs nedrīkstam koncentrēt savu uzmanību tikai uz sevi! Gavēnis nav pašrealizācijas forma vai pieredzes dažādošanas elements, kā tas plaši (diēta, novājēšana, jogurtu tūre utt.) tiek piedāvāts ārpus Baznīcas. Gavēšanai ir jāvirza mūsu skats uz mūsu tuvāko uz to, kas viņam nepieciešams un vajadzīgs. Es varu gavēt arī tā, ka atsakos no laika sev un veltīju šo laiku citiem cilvēkiem, lai viņus apciemotu vai ielūgtu ciemos, lai ieklausītos otrā. Gavēt es varu arī caur to, ka es izzinu, pārdomāju un rīkojos palīdzot cilvēkiem citās vietās, varbūt pat tālās zemēs, mazinot viņu grūtības un ciešanas. Vai atteikšanās dzert Coca-colu palīdz citiem cilvēkiem ir cits jautājums. Taču lai ko mēs arī darītu, lai kā mēs katrs ikviens gavētu, darīsim to, nevis tāpēc ka būtu kāds likums, kuram mums jāseko, bet tāpēc ka mums kristiešiem viss ir atļauts. Kristus mums ir devis brīvību – Viņš ir atbrīvojis mūs no mūsu riņķošanas pašiem ap sevi. Mēs esam brīvi, jo mēs kā Dieva bērni esam pieņemti Viņa beznosacījumu mīlestībā. Un mēs esam brīvi, lai spētu mīlestībā pievērsties Kristum un savam tuvākajam. Debesis mums nav jānopelna, arī ne ar atteikšanos. Lai šīs priekšā stāvošais gavēnis mums to atgādina!
prāvests Andris Krauliņš