 Tik steidzīgs ir laiks, kurā dzīvojam, tik daudz kas tajā jāpagūst un jāpaveic, ka nereti jūtamies kā vāveres ritenī – darbs, mājas, vēl kāda kalpošana draudzē... It kā jau esam kopā dievkalpojumos, brīdi arī pēc tiem pie tējas vai kafijas pasēžot. Tomēr tā īsti vienam otru iepazīt parasti pietrūkst laika un, ikdienas gaitās pagurušiem, arī spēka. Tāpat skaistums, ar kādu Dievs piepildījis šo pasauli mūsu priekam, bieži paslīd garām nepamanīts.
Lai gūtu atelpu steigā, stiprinājumu jaunam darba cēlienam un iepriecinājumu cits cita tuvumā, mums kā draudzes locekļiem jāmācās ne tikai kopīgi lūgt un kalpot, bet arī atpūsties. Tāpēc esam no sirds pateicīgi mūsu mācītājam Ingum Dāboliņam par brīnišķīgo iespēju sestdien, š.g. 16.oktobrī, visiem, kas to vēlējās, doties ciemos pie brāļiem un māsām Kristū Madonā un Cesvainē, kur mācītājs Ingus kalpoja līdz pārnākšanai uz mūsu draudzi. Pa ceļam paguvām apskatīt skaistu, interesantu vietu un lietu gides Māras Evardsones saistošā stāstījuma pavadīti.
Mācītājs Ingus bija parūpējies ne tikai par to, lai pati ekskursija būtu aizraujoša gan lieliem, gan maziem braucējiem, bet arī par to, lai garais ceļš turp un atpakaļ nekļūtu apnicīgs, lai mēs tajā piedzīvotu gan Dieva klātnības izjūtu, gan jautrību, gan arī gādību cits par citu.
Tā kā ceļā devāmies agrā rīta stundā, dienu iesākām ar rīta lūgšanu - laudēm , kas ietver arī kopīgus psalmu dziedājumus un Svēto Rakstu lasījumu. Tiem no mums, kuri šovasar bijām svētceļojumā, šī lūgšanu forma jau ir pazīstama. Pārējiem tas bija jaunums, ko nu nācās ātri apgūt.
Drīz pēc tam katrs saņēma svarīgu uzdevumu – izvelkot lapiņu ar kāda klātesošā vārdu, ikviens no mums kļuva par „slepeno draudziņu” kādam citam, kuru nu varējām pacienāt vai kā citādi iepriecināt visa brauciena laikā, ar nosacījumu, ka cilvēks, kuru cenšamies iepriecināt, nedrīkst pamanīt, kurš to dara. Tā viss brauciena laiks bija piepildīts maziem pārsteigumiem – kādam kabatā pēkšņi bija „uzradusies” šokolāde, citam uz sēdekļa nolikta maza dāvaniņa...
Pirmā apstāšanās vieta bija Liepkalnu maizes ceptuve, kur paņēmām sarunātos ciemakukuļus – kliņģerus draudzēm, pie kurām devāmies, kā arī pārsteigumu – gardu rozīņu radziņu, ko mūsu draudze kā dāvanu bija sarūpējusi katra braucēja rīta azaidam. Tā izjutām arī mājās palikušo draudzes locekļu rūpes par mums, ceļotājiem. Sirsnīgs paldies!
Tālāk ceļš veda uz „Pakalniešiem” pie Kaķīšu ezera, kur šīs vietas pārzinātāja Inese Mailīte aicināja mirkli norimt, ieklausīties koku šalkās, kaut ko jaunu uzzināt par spārnotiem un četrkājainiem draugiem mums līdzās. Bija vēl arī iespēja ielīst kādā alā, noskrienot no kalna, ielēkt mākslīgi veidotā koka dobumā un citādi padraiskoties.
Atgriežoties autobusā, tūliņ atkal jau bija jāveic kāds uzdevums, šoreiz – pavisam nopietns. Uz izdalītajām lapiņām vajadzēja uzrakstīt tieši to savu lūgšanu Dievam, kura dus pašos sirds dziļumos. Rakstīt varējām droši, jo mācītājs Ingus apsolīja, ka rādīt vai lasīt priekšā citiem tās nenāksies, bet sarullēt lapiņas gan pēc tam vajagot rūpīgi. Tik atbildīgā darbā aizņemti, pat īsti nepamanījām, kā jau bijām piebraukuši Gaiziņkalna pakājē. Tur atklājās, kas īsti darāms ar uzrakstītajām lūgšanām. Katram sava sarullētā lapiņa bija jāievieto krāsainā balonā, kas pēc tam tika piepildīts ar hēlija gāzi. Gaiziņkalna virsotnē baloni tika palaisti vaļā un mūsu lūgšanas gluži redzamā veidā pacēlās debesīs. No sirds ticam, ka Dievs tās visas Viņam vien zināmajā, visbrīnišķīgākajā veidā uzklausīs!
Tad devāmies uz zemnieku saimniecību „Līvi”, lai aplūkotu Latvijā lielāko kazu fermu, kurā mitinās 230 piena kazas. Šim kuplajam pulkam pievienojušies vēl arī četri vareni kuiļi – katrs vismaz 300 kg smags. Saimnieks Raimonds Melderis ļoti atraktīvi raksturoja mums fermas ikdienas dzīvi un dažādo kazu siera šķirņu ražošanas procesu. Uzzinājām, piemēram, kā viens cilvēks divu stundu laikā var tikt galā ar visu 230 kazu izslaukšanu, kas veicama divas reizes dienā, kā arī to, ka katra siera bumbiņa „Labrīt!” tiek veidota ar rokām. Pēc stāstījuma mums varējām degustēt produktus. Daudzi no mums pirmoreiz mūžā baudīja kazas sieru. Atzinām, ka tas ir izcili garšīgs, un ar prieku izmantojām izdevību kādus no produktiem iegādāties. Izrādījās, ka tā ir ekskluzīva iespēja, jo Raimonda Meldera ražotais siers Latvijas veikalos nemaz nav nopērkams. Tas ceļo tikai uz labākajiem Latvijas restorāniem (piemēram, pie Mārtiņa Rītiņa) un aiz mūsu valsts robežām. Lūk, pie kādas delikateses mēs tikām! Taču šķiet, ka īpašu gardumu šim sieram piešķir ne tikai tā augstā kvalitāte, bet arī paša saimnieka lielā atsaucība un sirsnība. Raimonds Melderis mūs sagaidīja, uzņēma un pavadīja kā mīļus viesus, iekāpdams pat autobusā, lai atsveicinātos teju vai no katra personīgi. Paldies par to!
Drīz vien nonācām skaistajā, baltajā Bērzaunes ev. lut. baznīcā, kura ir vēl viena no mācītāja Ingus bijušajām kalpošanas vietām. Viņa laikā šis dievnams ticis atjaunots no pilnīgām drupām. Tāpēc tam ir pavisam neraksturīgs interjers – ierasto baznīcas koka solu rindu vietā ieraugām elegantus, mīkstus krēslus ar augstu atzveltni. Izrādās, tie ir lidmašīnas sēdekļi, ko draudze savulaik saņēmusi kā humāno palīdzību no ārzemēm.
Pieskandinājuši neparasto Bērzaunes baznīcu ar dažu korāļu kopīgu dziedājumu, devāmies uz Madonu, kur pie kafejnīcas „Kore” mūs jau laipni sagaidīja Madonas draudzes priekšnieks Ivars Dzenis, diakonijas vadītāja Rudīte Kumsāre, kuru daži mūsu pulkā esošie svētceļnieki iepazina jau vasarā, un svētdienas skolas skolotāja Kristīna Gribonika, lai aicinātu mūs pie bagātīgi klātiem pusdienu galdiem. Sātīgās maltītes noslēgumā piedzīvojām nopietnu pārbaudījumu – viktorīnu par Ingus dzīvi un darbību, ko rūpīgi sagatavojusi bija Kristīna, lai noskaidrotu, vai mēs jau esam paguvuši iepazīt un iemīlēt mūsu jauno mācītāju, no kura viņiem tik grūti bijis šķirties. Par lielu prieku ne vien klātesošajiem madoniešiem, bet arī sev pašiem, šo pārbaudījumu izturējām godam. Tikām atzīti par cienīgiem „pārņemt stafeti” un nonācām pie ļoti vienojoša secinājuma – mēs visi mīlam mācītāju Ingu. Tad devāmies uz Lazdonas baznīcu, kas ir Madonas ev. lut. draudzes mājvieta, lai pulcētos kopīgai lūgšanai un sadraudzībai ar lielu daļu pārējo šīs draudzes locekļu.
Šķiršanās no jauniegūtajiem draugiem arī mums nebija viegla, taču mūsu ceļš veda tālāk. Šoreiz – uz Cesvaines pili. Tā ir tik neaprakstāmi skaista, ka pat pirms dažiem gadiem pārciestā ugunsnelaime nav spējusi atņemt tai „Latvijas sapņu pils” titulu. Tā vien šķita, ka kādā no zālēm mūs sveicinās īsts princis ar Pelnrušķīti pie rokas... Savukārt, mūsu gide Māra stāstīja ne tikai šīs pils vēsturi, bet arī to, ka tās pagrabā mītot īsti spoki. Un viņa jau nu to zina droši, jo daudzus gadus mācījusies pilī izvietotajā skolā, kam pēc ugunsgrēka gan nācies meklēt citas telpas. Mēs gan nesastapām ne prinčus, ne spokus. Varbūt citreiz, kad Cesvaines pils būs vairāk atkopusies no uguns nodarītā posta. Arī mēs atstājām kopīgu ziedojumu, lai tas varētu notikt kaut mazliet ātrāk. Bet šajā reizē pils daiļumu baudījām uguns neskartajās daļās. Uz apkārtnes dabas krāšņumu čaklākie kāpēji varēja palūkoties no Cesvaines pils torņa.
Jau bija pavisam satumsis, kad mūsu autobuss ieripoja Cesvaines ev. lut. baznīcas pagalmā, kur mums pretim steidzās kupls sagaidītāju pulks. Jau pa gabalu bija redzams, ka cesvainieši ļoti vēlējās šajā vakarā kļūt par mūsu labajiem eņģeļiem, jo daži no viņiem tieši tā arī bija tērpušies. Un tādi viņi tiešām bija – drēgnajā rudens vakarā mūs pēkšņi no visām pusēm ieskāva un sasildīja patiesas kristīgas mīlestības siltums. Prieks par tikšanos kūsāt kūsāja ne tikai savstarpēji pazīstamo vasaras svētceļnieku vidū, bet arī starp tiem, kas tikās pirmo reizi. Pēc kopīgas lūgšanas altāra priekšā tikām aicināti pulcēties aiz tā, kur jau gaidīja gluži kā kāzu mielastā klāts galds. Nelielā, siltā un omulīgā telpiņa nu bija ļaužu pārpilna, bet tas tikai vēl vairāk tuvināja sadraudzībai sanākušos. Pēc brīža līksmībai pievienojās arī tikko no sanāksmes atgriezušies mācītājs Hanss Jensons, kurš nu kalpo Madonas un Cesvaines draudzēs, un mana bijusī kursa biedrene Lutera akadēmijā – Astrīda Briede. Sarunas un jautrība nespēja vien rimties. Tikai pavisam vēlā vakara stundā negribīgi cēlāmies, lai postos mājup.
Atpakaļceļā beidzot atklāties drīkstēja „slepenie draudziņi”, pastāstot, kā viņiem veicies ar iepriecināšanas uzdevuma veikšanu dienas garumā. Daži jau bija atšifrēti, citi atzinās paši, vēl citi tā arī palika noslēpuma plīvurā tīti... Bet visjaukākais bija tas, ka daļa ļaužu savus „slepenos draudziņus” bija noteikuši kļūdaini, jo tas nozīmē, ka savstarpēja sirsnība, mīlestība, gatavība palīdzēt un iepriecināt otru ekskursijas dalībniekos bija pārsniegusi dotā uzdevuma robežas. Ar pateicības pilnām sirdīm par visu piedzīvoto, vienojāmies vakara lūgšanā. Atlikušajā ceļa posmā mācītājs Ingus uzturēja mūsu prātus možus, vadot aizraujošu viktorīnu. Tā bija lieliska iespēja katram pārbaudīt savu erudīciju visdažādākajās jomās – literatūrā, fizikā, mākslā, bioloģijā, vēsturē un citās. Tāpēc cīņa par saldo balvu patiešām izvērtās sīva. Jautrības pārņemti nemaz nemanījām, kā aizritējis laiks un ka Jūrmalā esam iebraukuši jau krietni pāri pusnaktij...
Vissirsnīgākā pateicība mācītājam Ingum par ieguldīto laiku un pūlēm tik piedzīvojumiem bagātas un garīgi piepildītas ekskursijas organizēšanu! Tā patiesi stiprināja un ielīksmoja, ļaujot pieredzēt arī praktiski to, ka esam piederīgi lielajai Dieva ģimenei, it visur sastopot mīļus brāļus un māsas Kristū, un arī mūs pašus – ceļotājus – saliedēja daudz ciešāk. Personīgi vēlos pateikties katram, kurš kādā brīdī palīdzēja novērst brauciena laikā radušos šķēršļus vai grūtības, bet īpašu paldies sacīt Mārtiņam Kupčam – bez viņa stiprajām, izpalīdzīgajām rokām autobusa stāvās kāpnes man nebūtu bijušas pārvaramas.
Ceru, ka šādu svētīgu ekskursiju mums kopā būs vēl daudz un mūsu pulks vēl augs.
Dace Lazdiņa,
Dubultu ev. lut. draudzes locekle
|
Aktualitātes
Draudzes dzīve
